1956. gadā Nelsons un Seinbergs no Ilinoisas Universitātes eksperimentēja ar vairākām plēvēm, tostarp poliestera plēvi.
Sākot ar 1958. gadu, ASV armijas Natick laboratorija un Swift laboratorija sāka pētījumus par retortu maisiņiem militārām vajadzībām, veicot plašus izmēģinājumus un veiktspējas testus, lai aizstātu kaujas laukā izmantotās skārda kārbas ar retortu maisiņiem. 1969. gadā Natick Laboratory izstrādātie retortu maisiņi tika veiksmīgi izmantoti Apollo kosmosa programmā.
Tā kā šāda veida iepakotas pārtikas preces var uzglabāt istabas temperatūrā un ar ilgu glabāšanas laiku, tās var ēst gan karstas, gan aukstas, ir ērtas un ietaupa konservēšanai nepieciešamo enerģiju, tas ir ļoti populārs. Zviedrija bija pirmā valsts pasaulē, kas ražoja un pārdeva retortu maisiņus; tomēr Japāna ir pasaules līderis liela mēroga-retortu maisiņu komerciālajā ražošanā. 1968. gadā uzņēmums Otsuka Foods Co., Ltd. Japānā izmantoja caurspīdīgus augstas -temperatūras retortes maisiņus karija produktu iepakošanai, panākot pirmo komercializāciju Japānā. 1969. gadā alumīnija folija tika izmantota kā izejmateriāls, lai uzlabotu maisiņu kvalitāti, kā rezultātā nepārtraukti pieauga pārdošanas apjoms tirgū. 1970. gadā sāka ražot rīsu produktus, kas iepakoti retortes maisiņos. 1972. gadā tika izstrādāti un komercializēti hamburgeru pīrādziņi, kas iepakoti retortes maisiņos, un tirgū tika ieviestas arī kotletes, kas iepakotas retortes maisiņos. Agrākie alumīnija folijas retortes maisiņi tika izgatavoti no trīs karstumizturīga kompozītmateriāla slāņiem un tika saukti par "retortes maisiņiem" (RP). Japānas Toyo Cans Corporation pārdotie retortes maisiņi, kas satur alumīnija foliju, tika saukti par RP-F (izturīgi pret 135 grādiem), savukārt caurspīdīgos daudzslāņu kompozītmateriālu maisiņus bez alumīnija folijas sauca par RP-T un RR-N (izturīgi līdz 120 grādiem). Eiropā un Amerikā šos maisiņus sauc par elastīgām kannām vai mīkstajām kannām.
